un tad pār mani nāca abstulbinoši vienkārša patiesība: “mēs absolūti viens otrā neklausāmies”.
mēs tikai runājam, poustojam, linkojam, tagojam, komentējam un šērojam! (es pieļauju, ka katrs no mums tomēr to dara ar kādu nopietnāku mērķi, nekā sava sociālā profila pašslavināšanos). diemžēl mūsu idejas pazūd šajā milzīgajā mākonī un nogrimst kopā ar apnicīgo fona troksni.
manuprāt internets, kas tika radīts kā izglītības & sadarbības tīkls, tagad absurdā kārtā kļuvis par lielisku nekā nedarīšanas instrumentu…
nu, re – un man tagad ir jauna aizraušanās par kuru centīšos šad tad šo un to uzrakstīt - meklēt & domāt par tiem labajiem piemēriem, kad mēs pārstājam runāt dažādās valodās. kad mēs sadzirdam viens otra idejas. un pats galvenais – kad mēs īstenojam tās.
