Jauna twitera izsludināta “politika” ļaus “apturēt” ziņojumu satura nokļūšanu pie lietotājiem kādā konkrētā valstī.

Citiem vārdiem – twiterim būs iespēja cenzēt tvītus un neļaut tos lasīt atsevišķu valstu lietotājiem. Vārda brīvība tiek ziedota, vēlmei turpināt starptautisku attīstību, jo paredzēts “iekarot valstis, kur var būt atšķirīga izpratne par izpausmes brīvību”.

Twiteris savā blogā gan taisnojas, ka līdz šim, vienīgais veids, kā ievērot dažādas nacionālas prasības (piemēram, Vācijas un Francijas likumos noteikto liegumu nacisma propagandai), bijis aizliegt šo saturu lietotājiem visā pasaulē. Tagad iespējams to “paslēpt” vien atsevišķos reģionos.

Sociālais tīkls sola par cenzūru brīdināt arī kādam nepatīkamo tvītu autorus.

Tomēr daudzus uzjautrinājis fakts, ka sociālais tīkls paziņojis par jaunu “politiku” pieļaut cenzūru tieši gadu un vienu dienu pēc twittera iedvesmotā “arābu pavasara” kulminācijas – pret valdību un prezidentu vērstā protestu viļņa Ēģiptē.

Papildu info:
http://boingboing.net/2012/01/26/twitter-caves-to-global-censor.html
un tiem, kas lasa norsk:
http://nyheter.desk.no/2012/01/26/twitter-kan-na-sensurere-meldinger

tā gan gluži nav. tajā pašā aptaujā, uzdodot jau konkrētākus jautājumus atklājās, ka cilvēki labprāt piedalītos vides sakopšanas talkās, ziedotu trūkumcietējiem, vai iesaistītos sabiedriskās organizācijās… tādu, kas turpināja teikt: “nē, es neko negribu darīt, lieciet mani mierā” (gadījumā, ja bija konkrētas izvēles iespējas) vairs bija tikai kāda piektā daļa aptaujāto..

arī sabiedrības pētnieki apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc neiesaistāmies dažādās pilsoniskās aktivitātēs ir tas, ka nezinām kā to izdarīt, vai mums trūkst informācijas par šādām iespējām.

te tad arī pirmais sižetiņš par kopā darbošanos! būs vēl!

ā! paldies pēterim par kopīgu paniekošanos ar flomasteriem, bindaram, kurš to visu filmēja, un skangalam, kas man mīnusos un sniegā lika sastingušam stāvēt 5 minūtes, tā ka apraudājos aiz aukstuma, un tipiņam, kas pāris minūtes pirms sižeta “palaišanas gaisā” vēl kabināja klāt tos jocīgos burtus.

un vēl – man vajag labas idejas par inčīgiem cilvēkiem un projektiem, lai parādītu to kopā darbošanos arī nākamajās nedēļās!!

(tepat apakšā vai uz kaspars.bekeris@gmail.com)

lai kaut kā kompensētu šos plusus un mīnusus, sāku piestaigāt uz dažādiem forumiem, lasījumiem, prezentācijām un konferencēm (un ne tikai bezmaksas kanapē maizīšu un kafijas dēļ:) pasākumus izvēlējos ļoti rūpīgi – lai paklausītos vai pat praksē pieredzētu visdažādākās sadarbības idejas valsts pārvaldē / biznesā / sociālu projektu veidošanā.

un viena lieta mani darīja uzmanīgu.. vienalga vai tas būtu LIAA organizētais biznesa forums ar ekonomikas smagsvariem uz Nacionālā teātra skatuves, vai ļoti neparasta kompānija (filozofs, ierēdnis, headhunter(e), ekonomists un reklāmists) pie viena galda “Rīgas Laika” atbalsta biedrības diskusijā – it visi runāja par vajadzību pēc jaunām idejām un jaunām sadarbības formām šo ideju īstenošanā.

tas, pats par sevi, protams, nav nekāds jaunums. pats esmu gadiem ilgi turējis mikrofonu pie dažādām mutēm, kas pūta par augsti kvalificēta darbaspēka, eksportspējas uzlabošanas,un biznesa vides attīstības nepieciešamību, bet neko citu kā burbuli uzpūst tā arī neiespēja.

mainījies, manuprāt, ir pats sarunas tonis. tā gan ir tāda tīri emocionāli uztverama nianse. taču šķiet, ka (iespējams, tās sasodīti bieži pieminētās krīzes iespaidā) cilvēki vairs negrib aprobežoties ar izrunāšanos par svarīgām lietām. jūtama ļoti daudzu gatavība arī reāli kaut ko darīt, lai uzlabotu apkārtējo vidi.

šķiet, visi (nu, vismaz tie, kuri negrib būt pēdējie, kas “aizbraucot izslēdz gaismu lidostā”) skatās apkārt un meklē to iespēju, to savu īpašo vietu, kur satikties un radīt idejas kā uzlabot savu dzīvi.

es, arī meklēju. un kā jau tāds “google paaudzes” cilvēks, rakstu meklētājā WHERE IDEAS COME FROM?, bet pirmo, uz labu laimi izvēlos, ko vieglāk uztveramu – video!

un vēl! man šķiet, ka pavisam drīz (pārfrāzējot to amīšu teicienu letiņu mēlē) cilvēki sāks, tā teikt – skatīties uz pašu kliņģeri nevis uz tiem caurumiem. nevar taču visu laiku kritizēt. vajag vairāk koncentrēties uz iespējām, nevis “feileriem”!

ā! un izmantojot izdevību, ka pavisam pavisam nesen atkal rokās iekritis “īstas televīzijas” mikrofons, jau šosestdien meklēšu atbildes uz jautājumu – vai latvieši ir spējīgi uz sadarbību? @TV3 ziņas

_____________________________________________________________

* un runājot vēlreiz par tiem “fīdbekiem” – dikti priecāšos par foršas sadarbības ideju piemēriem tepat mūsmājās… un vienalga, vai runa ir par technoloģiski sarežģīta uzņēmuma iekšējās komunikācijas gadžeta iegādi, vai par kāda ciema vecākiem – kas izdomājuši kā kopā bērnus uz skolu aizgādāt!

pirmkārt – visi manu piezīmju lasītāji (kas joprojām spītīgi turpina šeit kaut ko meklēt). jaungadā saņēmu info, ka tos var salādēt septiņos 747-ajos boeingos un sevišķi daudz vietas pāri nepaliks. manuprāt, tas ir tiešām daudz. tas uzliek pienākumus.

otrkārt – tas, ko moderni sauc par “feedback”.  arī visi tie fīdbaki, kas nāk klāt uz ielas, spiež roku un uzsit uz pleca, uzsauc šņabi kafejnīcā (labākā gadījumā), vai sūta vētules ar tekstu: “klau? vai tu esi tas čalis, kas TV rādīja, kā londonā atrast pārtiku restorānu miskastēs?!”

domāju, ka tagad, kad kāds laiciņš pagājis – esmu gatavs pastāstīt to kā man tur pa to londonu gāja. no sākuma līdz beigām… ;p

_____________________________________________________________

UNPLANNED DEVELOPMENT*

No skvoteru zelta ēras laikiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad sveša privātīpašuma iekarotāji bija galvenokārt labi izglītoti jaunieši ar visai kreisiem politiskiem uzskatiem vai pašpasludināti hipiju kustības atkritēji, atlicis nav daudz. Nekādu politisku saukļu, manifestu vai idejisku nostādņu. Viena ekonomiskā krīze, kas ievadīja gadsimtu miju, un otra aptuveni dekādi vēlāk radījušas pavisam citu „tupšņotāju” paaudzi, kas ekonomiskās lejupslīdes laikā zaudējuši mājvietu un atsakās gadiem gaidīt uz valsts institūcijas palīdzību, bet nolēmuši dzīvesvietu sev iekarot paši.

XXI gadsimts gan tomēr iezīmējis visai ievērojamu skvoteru daļu, kas vismaz nedaudz atgādina to tipisko skvoteru jaunā viļņa pārstāvi no teju četrus gadu desmitus senas pagātnes, kad Lielbritānijā svešās mājās spietoja ap trīsdesmit tūkstošiem (?) cilvēku. Tie pārsvarā ir jaunieši no paplašinātās Eiropas Savienības valstu saimes, kam atšķirībā no citiem iebraucējiem vairs nav jābaidās no atklāta konflikta ar tiesībsargiem, imigrācijas dienests pret viņiem ir bezspēcīgs.

Lai gan savu magnētismu bijušās impērijas galvaspilsēta nekad nav zaudējusi, kopš globālās finanšu krīzes karstākā brīža Londona atkal sit pušu, piemēram, Ņujorku. Šeit ir tā vieta, kur tiek kārtotas lielās lietas un naudas smaka gaisā jūtama ikvienā dzīves jomā. Gandrīz līdz bezgalībai plaknē izpletusies, Londona tomēr nerada iebraucējos to atsvešinātības un bezspēcīguma sajūtu, ko atstāj pilsētas, kur debesīs savā neiekarojamā majestātiskumā eksplodē debesskrāpju monstri vien. Tieši minētā naudas smaka arī skvoteru kopienai Londonā piepulcinājusi jaunos censoņus no Austrumeiropas, kuriem šī reizēm ir vienīgā iespēja, lai piepildītu savus sapnīšus.

Protams, realitāte nav tik cēla, bet vismaz pašu piekarinātās birkas šiem cilvēkiem skan lepni. Tāpat kā Savienoto valstu Rietumkrastā nav iespējams atrast viesmīļus, naktssargus vai trauku mazgātājus, arī šeit dzīvo nevis skvoteri un bezdarbnieki, bet gan (topošie) režisori, aktieri, scenāristi un mūziķi, pat ārsti, biologi un psihoterapeiti.

Jāsaka gan, šāda dzīve nav viegla un skvotošana vairāk ir pilna laika darbs. Neziņa par to, kad mājai, kurā tu dzīvo, pieteiksies īpašnieks un tevi patrieks, paģēr visu laiku lūkoties pēc jaunas iespējamās mājvietas. Turklāt ēkas bieži nav tikušas apdzīvotas pat gadiem un prasās pēc pamatīga remonta, kur tad vēl elektriķa, santehnikas un pat jumiķa darbiem. Lielākoties mājas tiešām tiek atdotas īpašniekam daudz labākā stāvoklī, nekā bijušas pirms tam. Par spīti visiem šiem pienākumiem, skvoteru vidū ir tādi, kuri atrod laiku un spēku arī mācībām un vēl darbam. Taču nevar noliegt, ka daļa šo cilvēku neizbēgamajās sadursmēs ar „lendlordiem” un policiju uzkrāto stresu izliek uz āru, uzpīpējot zāli, apēdot kādu kristālu vai nemitīgi ballējoties.

Pat mūsdienu skvotus tomēr vēl var uzskatīt par mazām sociālisma saliņām mežonīgā kapitālisma pārņemtājā pilsētā. Mājās, kuras „nacionalizējis” kāds no Londonas strauji atdzimstošās skvoteru nācijas (pilsētā esot ap 10-15 tūkstošiem skvoteru, kas ir to lielākais skaits kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigām), valda pavisam citi likumi. Un tiešām urbānajiem klejotājiem (ar atsevišķiem ļoti ekscentriskiem izņēmumiem) vieniem izdzīvot ir gandrīz neiespējami, un tas uzliek pienākumu rūpēties par ikvienu kopienas pārstāvi. Ja pie durvīm pēkšņi atskan zvans un iekšā ieveļas padsmit bez mājas palikuši „tupšņotāji”, tu nerunā pretī, bet atrodi, kur viņus izguldīt. Tā ir arī visprātīgākā alternatīva, jo jau rīt uz ielas vari attapties tu pats.

Lai gan mūsdienās privātīpašuma pārkāpēji lielākoties ir brīvi no jebkāda ideoloģiska konteksta, kādu attaisnojumu šim dzīvesveidam atrod ikviens. Tomēr parastam vērotājam no malas tas bieži vien paliek apslēpts. Ne velti – ik pa laikam jau „ciemos“ ierodas kāds paziņa ar kameru, kurš te nedaudz pafilmēs, vai pafotografēs. Un tad mājāspalicēji tiek pie aizraujošiem stāstiem par to kā nemaksāt par īri, kā sabiedriskajā transportā „braukt par zaķi“ vai kā pie lielveikaliem atrast izmestu pārtiku. Tā gan ir šī dzīvesveida redzamākā daļa, taču runa jau nav par to, kur ko dabūt bez maksas. Ir tupšņotāji, kas uzskata, ka skvotošana ir īpaša māksla dzīvot, un visai pamatoti jūtas apvainojušies par viņu dzīves neizbēgamo trivializēšanu medijos.

4 mēnešos, ko pavadīju kopā trijos ar pusi londonas skvotos paspēju iemācīties vienu – katrs pats par sevi mēs neesam nekas (nu, vismaz – nekas īpašs). pastāvēt par sevi varam tikai un vienīgi sadarbojoties. un man jau šķiet, ka šī prasme var noderēt jebkurā dzīves jomā. pam pa ram! priekā!

_____________________________________________________________

bet par tiem fīdbakiem – lai kā es tiem n-tajās vēstulēs skaidrotu, savu izvēli PIEDZĪVOJUMS versus LABS DARBIŅŠ SILTĀ BIROJĀ, nulle reakcijas – es tik un tā paliku tas čalis, kas rakājas pa miskastēm londonā..un viss. nekādas pievienotās vērtības. nekādas romantikas.. :)

un tad pār mani nāca abstulbinoši vienkārša patiesība: “mēs absolūti viens otrā neklausāmies”.

mēs tikai runājam, poustojam, linkojam, tagojam, komentējam un šērojam! (es pieļauju, ka katrs no mums tomēr to dara ar kādu nopietnāku mērķi, nekā sava sociālā profila pašslavināšanos). diemžēl mūsu idejas pazūd šajā milzīgajā mākonī un nogrimst kopā ar apnicīgo fona troksni.

manuprāt internets, kas tika radīts kā izglītības & sadarbības tīkls, tagad absurdā kārtā kļuvis par lielisku nekā nedarīšanas instrumentu…
nu, re – un man tagad ir jauna aizraušanās par kuru centīšos šad tad šo un to uzrakstīt – par tiem labajiem piemēriem, kad mēs pārstājam runāt dažādās valodās. kad mēs sadzirdam viens otra idejas. un pats galvenais – kad mēs īstenojam tās.

jā. ir mums jauna māja. pēc vakardienas, kad neapmierinātos saimniekus no mājas priekšas aizdzina mūsu izsauktā policija, izskatās, ka paliksim te ilgāku brīdi.

tā kā nauda ir beigusies pilnīgi un pavisam – izklaidējamies lēkājot pa peļķēm lietū, un lasot uz ielas atrastas grāmatas. ir forši.

māja ir nosargāta un rīt var iet uz skolu. tad jau arī vairāk. ir arī video! :)

diemžēl teorija visai ievērojami mēdz atšķirties no prakses. protams, ka viss sākas ar tukšas mājas atrašanu, bet svarīgākais uzdevums ir to noturēt. Rozā māja bija mūsu veiksmes stāsts, lai gan nakts melnumā pusstundu diskutējot ar kārtībniekiem, kas sola izgāzt durvis no eņģēm, tā vis nelikās. un ne jau durvīm priekšā piestumtās klavieres mūs izglāba. tomēr viņi aizbrauca, bet mēs palikām un laimīgi dzīvosimies vēl līdz 29tajam datumam, kad tiesa nolēmusi mūs mest ārā.

es nezinu, kas ir tas noslēpums. ja sākumā man šķita, ka pietiek labi pārzināt likumus (jeb to nepilnības), tad tagad domāju, ka viss atkarīgs no veiksmes. vienkārši ir labās dienas un ir sliktās. varbūt bijām pārāk saguruši, bet pēdējā reizē poličonkuļi kaut kā iemidzināja mūsu uzmanību.

gadiem stāvējusi tukša trīsstāvu māja ar veikalu Electronic Doctor izskatījās kā radīta mums. gandrīz piecas dienas uz maiņām to sargājām un gaidījām “pirmo vilni”, kad pieteiksies saimnieki vai policija, taču kā likās, nevienu šis īpašums neinteresēja. un tad tomēr ieradās divi vīriņi – viens ar trepēm no sētas puses, otrs ar draudiem pie parādes durvīm. viņi atteicās saukt policiju, bet solīja mūs izsvēpēt, ja paši neiesim prom. mēs jau ar pliku roku nebijām ņemami, logi aizskrūvēti, durvis aizslēgtas, aizskrējām pēc šņabja un aizbarikādējāmies.

diemžēl, cilvēki formās prot iedvest cilvēkos vienkāršajos gan neizprotamu bijību, gan (reizēm) arī uzticības jūtas. uzticējāmies. un pārkāpām pirmo skvoteru likumu: “nekad nevērt vaļā durvis!” (un nekad tiešām nozīmē – nekad!)

nu, re – un tad jau arī tādas dīvainas sajūtas, pēc viņu frāzes – noliec kameru, tu esi arestēts… protams, ka viņi mūs neaizturēja. vienkārši pamatīgi piečakarēja, pabiedēja, un palaida mājās.

nekad neguliet pie stūres!

mammu un tēti? viss ir labi! neviens nav cietis! :)

Gatavošanās

Protams, ka „stopēšana vs lidošana“ ienes šīs izvēles autoram zināmu iedomātu naudas summu, kuru var ietaupīt nepērkot dārgas biļetes. Kāpēc iedomātu? Tāpēc, ka neskaitāmās ballītes pirms ceļa, atvadoties no visiem draugiem, šo naudas summu visai ātri pielīdzina visai tuvu nullei. Turklāt aviopasītē ierakstītais izlidošanas datums kaut nedaudz mobilizē, savukārt mums pēc „purfecta vakariņa, mēēēn“ sāpošu galvu nācās atzīt, ka startam daudz labāk piemērots rītdienas nevis šīsdienas datums.

Naudas nav, bet jābrauc taču ir! Labi, ka mēs ar Ivo paspējām aizballēties arī līdz Lūsijai, kas savā sievišķīgajā praktiskumā :) attapās salasīt visas Eirozemju kapeiciņas savās mājās un ieteica pārbaudīt, vai arī mums nav tādas aizķērušās. Kapitāls – padsmitiem eiro, litu un zlotu – beigās sanāk visai milzīgs un, godīgi sakot, arī smags.

Triki

Diviem puikām apstādināt mašīnu nav nemaz tik vienkārši, jo autobraucēji vai nu baidās, vai gluži vienkārši – ir absolūti neieinteresēti. Jau pirmajā spotā, kurā attopamies no rīta nākas iztukšot gandrīz visu par pēdējiem latiem nopirkto Hektora pudeli, un tad jau radošais prāts atbrīvojas – mašīnas brauc pārāk ātri, lai apstātos. Ko darīt – skatīt zemāk.

Godīgi sakot ne Latvijā, nedz Lietuvā pirmās dienas laikā paši neapstādinājām nevienu mašīnu, to izdarīja mūsu vietā. (Paldies burvīgajām Iecavas(?!) meitenēm par palīdzību – atkal jau jāskatās zemāk tā bilde.)

Kad visi triki ir izsmelti un mēs esam izmesti ātrgaitas šosejas malā, lietuviešu nekurienes vidū, saprotam, ka tālāk netiksim un nav jau arī kur steigties. Skumji, ka nav(a), kur iztērēt līdzpaņemtos litus, bet tuvumā ir mazdārziņi ar kartupeļiem, kāpostiņiem, burkāniem, tomātiem un vēl kaut ko.

Var uzkurināt ugunskuru un cept zagtos kartupeļus, un gluži labi pavadīt laiku klausoties mūziku telefonā.

Lai gan uzsākot ceļu, nevienā brīdī nešķita reāli, ka pirmais „melnais caurums“, kurā iekritīsim, būs jau pašā Lietuvas viducī, garastāvokli tas nesabojā nemaz. Smaidīgi var nakts melnumā nosoļot neskaitāmus kilometrus līdz tuvākajam benzīntankam, modināt pārdevēju, lai cep mums cepelīnus, un pat gulēt autobusa pieturā (tas gan nelīksmo manus vecos kaulus). Ivo noteikti ir brīnišķīgākais ceļabiedrs, ko man nācies satikt – nekas mūs tā arī nespēja novest izmisumā. Un jāsaka, tas, ka uz priekšu braucām tik lēnām nebija ļaunais likteņa pirksts – jo mašīnas jau stājas tikai tad, ja kāds tās stopē. Bet pa dienu jau mūs vairāk interesē papīpēt, papļāpāt, pagulēt saulītē – īstais stopēšanas laiks tad arī ir nopīpēts un var sākt izmisīgi ķert kādu mašīnu, vai meklēt nakšņošanas vietu.

Patiesībā jau tas bija diezgan baisi. Polijā iestrēgām pat divas reizes. Gulējām pie šņabja glāzēm iebraucamajā mājā. Rāpāmies uz kioska jumta, kur zem šīfera nojumes bija 20 centimetrus plata, caurvējaina, netīra guļamistaba stopētājiem.

Bezmiega delīrijs un alkohola ilgas. Bet tajā pašā laikā bija fantastiska atbrīvotības, nepiespiestības un jā – arī brīvības sajūta. Un tad jau klāt bija Berlīne, uz kuru pēc ilga dialoga mūs tomēr piekrita aizvest kāds baltkrievu jaunbagātnieks.

Tas ir pārsteidzoši, ka divi cilvēki gandrīz trīs dienās Berlīnē, nedarot absolūti neko, var izdarīt tik daudz. Agrs rīts un ne mazākās nojausmas, kur palikt, bet viss jau beigās bija. Bija tas ātrums, uzsaukts alus un reibums klubu rajonā, bija zagts šņabis, un vārtīšanās pa zemi alexanderplatz, dusmīgi cilvēki un priecīgi cilvēki, un horny cilvēki. Mēs bijām izraidītie bērnu laukumos un mūsdienu varoņi lielveikalos. Pat atstājot Berlīni tas notika ar 230 km ātrumu stundā, techno un alu pie stūres, kur nu bez vācu desiņām.

Diemžēl, kad beidzās Vācija, beidzās arī kopīgais ceļojums. Ir kāda septītā/astotā brauciena diena un pēc Beļģijas piepacēluma, divi maniakāli franču pensionāri mani vienu pašu ieved milzīgās Lilles centrā (lai gan es iepriekš lūdzu viņus apzvērēt, lai neaizved mani prom no šosejas). Esmu nokavējis pēdējo vilcienu uz ostu, kas nozīmē, ka jāpaliek šeit. Staciju uz nakti slēdz un man, kopā ar pankiem, viņu suņiem, bezpajumtniekiem un kabataszagļiem, liek atstāt siltās telpas un pārvākties uz stacijas laukumu. Pēc tam, kad nav izdevies par velti iešmaukt starptautiskajā vilcienā uz Londonu, mani pārņem izmisums, un kā jau katram laimīgam cilvēkam – atliek vienīgā iespēja – „zvans mammai“.

„Mammū? Es esmu iesprūdis kaut kādā ellē un man ir bail palikt uz ielas. Pārskaiti lūdzu naudiņu nakts vilciena biļetei!“ Taupīgs būdams nopērku skolēnu biļeti uz ostu (nekāda nakts vilciena, protams, neeksitē – tas tikai vecāku satrauktajiem prātiem) un paliek pāri lētākajai viesnīcai pilsētā. 26 eiro un tev ir sava istaba ar galdu, krēslu un gultu. Bet, ak vai – tā izrādās visīstākā mauku māja. Sākumā pat gribu mainīt istabu, „jo aiz sienas kāds strīdas“ – viesnīcnieks absolūti nesaprot, ko es ar to gribu teikt, bet istabu samaina. Un še tev – atkal jau kāds sāk strīdēties… …un grūstīt mēbeles. ritmiski… Piestumju galdu priekšā durvīm un guļu gultā ar visām drēbēm, visai saldi aizmiegu.

Tad jau arī vilciens, kontrole, ko apbur letiņa skumjais smaids, franču osta, mašīna, angļu osta, poļu strādnieki, kas paķer līdz Londonai, un vecā labā Rozā māja. Esmu mājās, jē!

Ai! Un atkal jau daavanas, daavanas – sho man kaads polju shoferiits! :)

Priekaa!

http://diena.lv/lv/laikraksts/746401-londona-riga-eiropas-merce

sestdienas pusdienlaiks. klīstu pa mūsu Queens Park(a) Rozā māju un meklēju visādus iemeslus, lai kaut uz dažām minūtēm vēl atliktu izbraukšanu. godīgi sakot esmu mazliet nobijies. pēdējoreiz stopēju pirms vairāk nekā 5 gadiem līdz Venēcijai (un arī atpakaļ) un toreiz apsolījos sev neko tādu vairs nenodarīt…

stopētāju elektroniskā bībele – Hitchwiki, iesaka ņemt vilcienu un braukt līdz londonas robežai – tur ir viens dikti labs benzīntanks, kur ķert mašīnas uz franču prāmi (esam taču uz salas!)

bez starpgadījumiem nokļūstu minētajā vietā, taču: “au!” tankštelle slēgta rekonstrukcijai, un tā galīgi nau laba zīme. ieeju tuvākajā fišburgeru ēstuvē prasīt ceļu, un onkulis man par brīvu uztaisa burgeru, pažēlo un norāda īsto virzienu – līdz šosejai esot jāpēdo kādas stundas trīs…

man paveicas un mašīnu dabūju jau pēc divām. briti vispār ir baigi jauki, nevar nemaz salīdzināt ar atsaldētajiem vāciešiem, ar ko būs jādīlo vēlāk. līdz francijas prāmim (divu stundu brauciens ar astīti) esmu trīsreiz pabarots, man līdzi uzdāvināta katoļu baznīcas ikoniņa (ak, vietējā džipsiju ģimene), maize un ūdens…

pirms prāmja viena traka šveiciešu dāma mani ņem savā paspārnē un cienā ar kafiju, izstāsta visu par ceļu (jo es pagaidām zinu tikai to, kā nokļūt līdz frančiem!) un ņem līdzi uz lēto šoferu ēstuvi. es nezinu, kāpēc esmu viņai tā iepaticies, jo pusotras stundas laikā, kamēr kuģis veic ceļu līdz kontinentam, viņa ir paspējusi aizvainot 1 šoferi stāvlaukumā (vienkārši tāpat), 1 pavāru liftā (stulbais britu akcents), 1 nabaga portugāļu beibi pie blakus galdiņa (kuras balss lūk esot annoying noise). bet excentriskā dāma ir jāsaprot – viņa ir braukusi bez apstājas 23 stundas.

atvados no burvīgās kundzes beļģijā un pēc trīs stundām nakts melnumā man laipni piedāvā vietu sagrabējušā nenosakāmas markas auto pie trīs veciem irāņiem. melni. man drusku bail, bet tie ir tikai stereotipi. viņi gan runā tikai vāciski un savā mēlē, tāpēc pret rītu mani izsēdina nevis uz bāņa, bet pašā diseldorfas centrā (!), un atkal vairākas stundas neviesmīlīgo vāciešu mašīnu apdzīts ļerpatoju uz autobāņa pusi.

ir brīvdienas un vācijā smagās tālbraucēju mašīnas nebrauc, bet vācieši, laikam, ir bez sirds. vienā drausmīgi mazā benzīntankā (pēc trīs stundu klaiņošanas) pierunāju kādu kungu dārgā uzvalkā mani izsēdināt uz šosejas. viņš gan brauc pretējā virzienā, bet man jau ir vienalga. “get me out of this hell!” ir gana iespaidīgs arguments pat vācietim.

pēc 60 km pretējā virzienā ieraugām tankštelli un “trauksme kobrai 11″ es šķērsoju autobāni “pa latviešu modei” – skrienot pāri.

tieku līdz polijas robežai (ir pirmdienas rīts, un neesmu īsti gulējis divas diennaktis) un tad sākas lielais izmisums. ja vācieši ir nejūtīgi, tad polijā visi, laikam, ir bailīgi. un gan jau, ka ne bez iemesla. pēc astoņām stundām lietū un par pēdējiem zlotiem nopirktām un izpīpētām cigaretēm ieraugu īrus. (tie jau nu gan neņems…) eju klāt un saprotu – ja redzi īru mašīnu polijā, tad tie gandrīz noteikti ir latvieši! jē! mani aizvedīs līdz mājām! (un lai gan vēlāk noskaidrojas, ka “uz Latviju – nozīmē “uz Daugavpili” esmu priecīgs.

otrdienas pusdienlaikā (tieši trīs diennaktis pēc starta) lietuviešu smagās mašīnas šoferis mani izsēdina pie akmens tilta!

protams, neesmu pieminējis visus – foršo beļģi, kas apprecējis šerpu krievieti vai vācu amatnieku, kas saskaņā ar senām tradīcijām ir izraidīts no dzimtās pilsētas un ceļo apkārt meklējot darbu, un visus citus interesantos un ne tik interesantos ceļa biedrus, kurus visticamāk nekad vairs nesatikšu.

bet cilvēki “pa lielam ņemot” tomēr ir labas un patīkamas būtnes, ar kurām var un vajag dzīvot kopā uz šīs mazās, muļķīgās planētas un ja jau “CEĻŠ” mūs uz brīdi sasviež kopā, var censties vismaz labi pavadīt laiku.